Jau atkal esam mājās un jau atkal gribam kalnus! Veiksmīgi ir noslēdzies šīs vasaras VeloTūristu 2. velobrauciens, kurš, manuprāt, bija gana interesants un paliks visiem atmiņā. Viss sākās ar to, ka izbraukšanas laiks tika mainīts 2 reizes – no sākotnējiem 5 rītā mēs pārbīdījāmies līdz pat 10 rītā, jo visu nakti remontējām busu, kuram vakarā konstatējām šādas tādas nepilnības. Lai arī izbraucām savas 5 stundas vēlāk, tik un tā neko nenokavējām. Pēc aptuveni 25 stundu brauciena, no kurām pirmo pusi gāza negants lietus un otro pusi spīdēja Vācijas karstā saule, veiksmīgi sasniedzām Šveices kalnu pilsētiņu Hospental. Tā kā pulkstenis rādīja nedaudz pāri 17 un laiks bija perfekts, fiksi – fiksi iečekojāmies, samontējām izjauktos velosipēdus un laidām izpētīt tuvāko apkārtni. Mārtiņš un Edgars P nevārētu aizmigt, ja vien nenobrauktu kādu MTB kalnu posmiņu, tāpēc pēc pāris minūtēm viņi pazuda ārēs zilajās. Savukārt es ar Guntaru un meitenēm tā mierīgi – izbaudījām augusta vakaru un Šveici. Patiesībā no nenormālās sutoņas, kas bija dienas vidū, līdz kārtīgam aukstumam bija viens vienīgs solītis. Jo kolīdz saule paslēpās aiz kalniem, mēs ātri vien nosalām. Tā bija zīme, ka jādodas mājup un jāgatavojas rītdienai – pirmajai īstajai Šveices velobrauciena dienai. Lai gan, kā nu kuram – man tā bija izvērtusies par tādu kārtīgu Alpu trekinga dienu.
Savu skriešanas – trekinga treniņu sāku vietā, kas saucas Oberalppass un ir 2046 m.v.j.l, pēc aptuveni 2 stundu kāpšanas sapratu, ka esmu savas grēdas augstākajā punktā, jo parotējot ap asi neko varenāku nesaskatīju. Izvilku no kabatas savu superīgo Garmin GPS un izrādījās, ka esmu pieveicis apmēram 700 m, proti, atrados 2730 m.v.j.l. Te ieturēju 2 h pauzīti – noģērbos un pasauļojos, jo apzinājos, ka nākamos pāris mēnešus man šāds prieks izpaliks. Pēc saules vannām turpināju savu ceļu taciņas virzienā (laika bija daudz tāpēc īsti nestresoju, kur tā ved). Gāju līdz nonācu pie mazas ūdens tilpnes, paceļu galvu, hops – Rheinquelle, kas nozīmē, ka taisni no šīs vietas sākas slavenā Reina, ar kuru manā dzīvē jau tik daudz kas saistās. Pēc nepilnām 3h stundām sēdēju mašīnā un stūrēju uz mūsu nākamajām naktsmājām, kas bija Valbellā ( apmēram 120km no iepriekšējā hostelīša). Pa ceļam paķēru Sarmu un Ilzi, tikai 16km pirms galamērķa bija padevušies vēl 3 VeloTūristi – bet bija jau prātīgi, jo tie bija vieni no „vieglākajiem” 16 km, kādus pats esmu braucis. Mārtiņš un Edgars P mūs jau gaidīja hostelīti.
Otrā diena – aiz loga atkal saule un neviena mākonīša, apkārt tikai kalni – Valbella “rullē” (superīga vieta). Buss tika nodots Mārtiņa uzraudzībā, pārējie uzvilkām ķiveres un cimdiņus ūūūn, 16 km brauciens lēēēējāāā, ehh tas tik bija pārdzīvojums (un piedzīvojums). Edgars P un Guntars lielījās, ka ir sasnieguši ātrumus kas ir virs 60km/h, savukārt mans rekords bija 50km/h, un cik atceros, sajūta bija tāda nedroša. Kā jūs domājat, kāds man bija maksimālais ātrums tagad? Jap – nieka 74.1km/h un to ir fiksējis mans superprecīzais Garmin GPS spidometrs. Kopā todien nobraucām 70.88km, ceļā pavadījām 8h 22min un sadedzinājām 2165kcal. Bet mans GPS jau nezin, ka mēs svilinājām kalorijas arī lēkājot pa vietējām strūklakām. Kopskaitā kādas 3 stundas tika pavadītas čilojot saulītē pie strūklakām (2 gab., ar 30km atstarpi) ik pa laiku tajās atvēsinoties. Ap 17 visi esam sasnieguši Lihtenšteinu un hostelīti, bet doma liekties pie miera nav nevienam. Mārtiņš mums parāda savu šīsdienas veikumu – tas pats augstākais kalns, redzat visi? Es tur šodien uzbraucu (nu gandrīz uzbraucu, pēdējās 3h nesu velosipēdu uz pleca). Izdomājām, ka varētu uzbraukt vžik – vžik un uzbraukt ar busiņu tik tālu cik vien var un izbaudīt skatu. Domāts – darīts. Pēc pāris minūtēm mēs jau sēdējām gandrīz 1500 m.v.j.l un baudījām vakaru līdz sāka satumst un komplektā vēl bija lietutiņš. Devāmies pie busa, skatāmies tas vairs nav viens, bet gan kā no dziesmas – „Eins Zwei Polizei · Drei Vier Grenadier”. Pensionāri, kuriem liekas, ka visa pietiek un dzīve ir tik jauka – izdomāja nedaudz iestresot un noskaidrot kāpēc kāds ir atstājis mašīnu pie viņu mājām (it kā uz kalnu ceļiem būtu ļoti liela izvēle attiecībā uz mašīnu parkošanās vietu ). Nekas visus mūs pārbaudīja, visus izņemot Sarmu, jo viņa sākumā nevarēja atrast pasi, bet kad to atrada nobijās iedot. Bet bija tumšs un viss beidzās labi.
Diena Nr. 3. Kopīgi izdomājām, ka „sāksim” to ar haikingu (uzreiz pateikšu, ka ar haikingu to arī beidzām). Nē, nē viss jau bija labi, vienkārši gribējās vēl vakara sesijā nobraukt kādus 80km – nedaudz pārrēķinājām spējas. Plānā bija pacelties par 1600 metriem, tādā veidā sasniedzot virsotni, kura bija 2100 m.v.j.l un līdz ar to, par nepilniem 100 m augstāka kā tā, kurā Mārtiņš bija uztesies vakar. 4 stundas, gandrīz bez apstājas, kāpām. Laiks bija foršs, lai gan mākonīši šaudījās no stūra uz stūri, visu laiku redzējām saulīti un tas mums patika. Sasniedzot virsotni, ar saulainu skatu uz Lihtenšteinu ieturējām pusdienas, ko veiksmīgi bijām izstiepuši no viesnīcas brokastu galda – garšoja labi! Pēcāk labs miedziņš kombinācijā ar sauļošanos. Vēl pēc stundas pamodos, jo palika auksti – apkārt bija migla kā, ezītim tai stāstā. Izdomājām, nu ir laiks doties atpakaļ (apzināmies, ka tās būs 4 h kā minimums). Vis bija super-puper, ja neskaita nelielo nogurumu, kurš ātri pārgāja līdz ko pēkšņi sāka gāzt – un pie tam ne jau tā viegli, bet krusa rādītājpirksta naga lielumā. Dažu minūšu laikā kalni bija gandrīz tik balti kā ziemā. Kur skaties – ūdenskritumi, kuri tajā brīdī izskatījās biedējošāki par Niagāru. Mums reāli noveicās – bija tāda būdele no 3 dēļiem uzmeistarota, mēs tur visi smuki satilpām, lai gan normālas dienas laikā liktos, ka tā ir maksimums 3 cilvēkiem domāta. Kā jau teicu – nogurums viesim bija iekritis aizā, kas mums bija visu laiku pa labai rokai, savukārt to nomainīja slapjuma, aukstuma un baiļu sajūta, jo ūdenskritumi jau dikti forši, bet tie, kā izrādās, aizskalo ceļus. Un klintīs parasti (lielākoties) nav vairāku variantu. Mums atkal noveicās – lai gan vienā vietā ceļš bija pilnībā noslaucīts, mēs to pievarējām un pēc nieka 5 stundu pastaigas zem Lihtenšteinas lietutiņa jau bijām pie busiņa, kur žigli uzģērbām jaunas, galvenais sausas, drēbes, un stūrējām uz Rorsach, kur bija mūsu nākamās naktsmājas. Lai vai kā – visiem bija (un ir) neviltots prieks par paveikto.
Ceturtās dienas brauciens no Rorsach līdz Stein am Rhein palika atmiņā ar lielo pretvēju, kas ik pa laikam atvilka mākonīšus un lika tiem raudāt mums uz galvas. Bet tas jau tāds sīkums pēc vakardienas vien bija toties. Patiesībā, vēl viena lieta ar ko asociējas tieši šis ceļa posms ir milzīgās bumbieru plantācijas. Protams, aug arī persiki, plūmes (nejaukt ar Edgaru Plūmi – viņš todien ar Mārtiņu pa kārtējo MTB trasīti vizinājās) un āboli, bet tie bumbieri.. Tik lieli un garšīgi, ēdām līdz nāca pa citiem galiem laukā. Savukārt tālāk atradām vienu lazdu koku, kuram bija apkrituši visi rieksti. Smuki iekārtojāmies zem koka un, apmēram 1.5 h sēdējām un baudījām riekstiņus. Aizmirsu piebilst, ka otrās dienas braucienā pavisam netīšām uzgājām burkānu laukus, zemeņu plantācijas un vīnogas, protams, par katru ir savs stāts un noēsto labumu tonnāža, bet visumā – tādā daudzumā šie brīnumi nekad vēl nebija ēsti un nez vai vēl kādreiz tiks ēsti (kā jau cilvēki no austrumu bloka, ja var paņemt – tad jāņem pat tad, ja negribas).
Pēdējās dienas „vilciens” – 150 km un Bāzele sasniegta. Es pie stūres, Anda un Ilze blakus – GPS skatāmies kopā. Pārējie deva priekšroku ekoloģiskajiem pārvietošanas līdzekļiem. Pēc aptuveni 25 km, visi satikāmies pie Eiropas lielākā ūdens krituma (pēc ūdens daudzuma, kas izplūst cauri vienā laika vienībā) – Rheinfall. Laiks, kas bija nepieciešams abām ekipāžām (velo un auto), lai nokļūtu līdz ūdenskritumam bija praktiski vienāds. Kāpēc tā? Jo mēs 2 reizes pamanījāmies iebraukt Vācijā. Par to, protams, arī ir atsevišķs stāsts, bet svarīgi ir piezīmēt, ka neskatoties uz to, ka izbraucam un iebraucam valstī (Šveicē) pa vienu un to pašu kontrolpunktu, braucot atpakaļ mūs sīki un smalki pārbauda (gan busiņu, gan piekabi), es gan robežsargiem to vienmēr mēģināju uzsvērt, bet šie tik smaida un turpina čekot. Tikko atcerējos, ka arī vakar mums izdevās netīšām izslīdēt no Šveices (braucot ar velo), bet ātri vien atjēdzamies un palabojām kļūdu. Vienvārdsakot, bijām diezgan attapīgi, ko gan nevarētu teikt par Edgaru P (cerams, ka viņš šo nekad nelasīs, he he ), jo neilgi pēc ūdenskrituma velo komanda sadalījās, jo sāka pamatīgi līt. Guntars uzreiz pieteicās kāpt busā, tādā veidā uz trases palika tikai 4 mūsējie. Edgaram P palika vēsi, un viņš izdomāja atrauties. Tālāk, kā tas sanāca – par to zinātnieki brīnās līdz šai pat dienai, bet Plūmes jaunskungs bija ieslīdējis Vāczemes teritorijā, pats to nenojauzdams. Tad, kad viņš beidzot bija pilnīgi atsalis, braucām glābt. Bet tas nemaz nebija tik viegli – radās zināmas problēmas ar viņa atrašanu. Jo nosauktajā pilsētā nevienu izlijušu VeloTūristu tā arī nesatikām. Mēdīdami šamējo aptuveni 1 stundu (jo bija taču auksti, un uz vietas jau nestāvēs – Edzis minās, labu gribēdams). Aptuveni pēc stundas mēs sapratām, kur bija nozudis mūsu maģistrs. Jautrākais, bija tas, ka pasi, lai tā neizmirkst, viņš bija iedevis Mārtiņam. Tā nu lūdzām Dievu un Allāhu, lai mūs neizbano robežpunktā. Kā tā noveicās, es nezinu, bet pirmo reizi vēsturē mūsu aizdomīgo busu ar vēl aizdomīgāku piekabi, neapturēja un neizčekoja. Veiksmīgi sasniedzām Bāzeli. Vēlāk Mārtiņš. Un pavisam vēlu Ilze ar sarmu – bet nu godam 150 km bija atstāti aiz muguras. Mēs ar Guntaru vēl uztaisījām vienu vakara treniņu – noskrējām 10km pa Bāzeli. Forši. Tad gan pa taisno uz čučumuižu.
Izbraukšana paredzēta tikai 1400, līdz tam pastaiga pa saulaino Bāzeli. Bet štrunts ar to pastaigu, nenormāli gribējās atkal ielēkt Reinā un pa straumi nopeldēt savus 2 km. Es jau biju visiem izlielījies par savu neseno atklājumu, kā šveicieši racionalizē savu laiku, proti, tai vietā lai ietu, piemēram, uz darbu gar upi, viņi saliek visas savas drēbes „drybag’ā”, pārmet pāri plecam un lec Reinā. Pārvietojoties ar ātrumu, kas ir aptuveni 2 reizes lielāks par normālu iešanas ātrumu, viņi veic savu dienišķo gabalu ātrāk, veselīgāk un patīkamāk nekā visi pārējie. Piezīme – „drybag”, tulkojumā no angļu valodas ir „saussoma”, tā ir ūdens necaurlaidīga soma, kura savas popularitātes un pielietojuma labad ir atrodama gandrīz visos Bāzeles veikalos. Tā no bijām pie Reinas, ainas nedaudz atšķīrās no tās, kas bija saskatāma šeit 2 nedēļas atpakaļ. Nē, gan saule bija tik pat spoža un arī ļaužu visapkārt bija ļoti daudz, vienīgi upē vairs neviens nepeldējās – laikam sezona, tomēr, nav tiem tik gara kā latviešiem. Bet arī mēs neesam visi vienādi. Mārtiņš bija uzrāvis ziemas jaku, jo viņam bija auksti un Mr. Plūme laikam nebija vēl aklimatizējies kopš vakardienas. Tā nu palikām mēs ar Guntaru (kā parasti mums vajag kautkur izmērcēties), nopeldējām oda kilometru pa Reinas vidu – nu nedēļa ir izdevusies un var braukt mājās.
Filed under: Kalni, Velo, Velobrauciens | Leave a Comment
Bija pagājis kāds laiks, kopš pēdējo reizi bijām velosipēdistu paradīzē – Šveicē. Tikmēr izbaudīti ziemas prieki Somijā un Slovākijā, kā arī Bosnijā un Serbijā.. bet stabilas vērtības nezūd – tāpēc mūsu vasaras brauciena izvēle atkal krita uz Šveices jaukajiem veloceļiem, dzidrajiem ezeriem un svaigo gaisu!
Izbraucām laicīgi – pavisam agri no rīta. Pēdējais, ko no Latvijas paķērām līdzi bija gandrīz aizmirstais Eiropas auto ceļvedis. Laiciņš ceļā mūs lutināja, kā – nekā todien bija īpaša diena! Latvijas Velotūristu biedrības vēsturē šis brauciens iezīmēja skaistu trīs gadu jubileju, tāpēc es – Līga – biju sarūpējusi trīs dzimumdienas svecītes un pašceptu ābolkūku, ko pasniegt velotūristu tētim – Edgaram, lai visi braucēji kopā to varētu notiesāt. Saulīte spīdēja tik spoži, ka likām gaisa kondicionierim strādāt nepārtraukti. Nabags uz Polijas beigām atņirdzās, tālāk dzīrāmies ar plati atvērtiem logiem un vakarā iebraucām naktsmājās Polijas Vroclavā, un tā, kā visu dienu bijām zvilnējuši ērtajos busiņa sēdekļos, un to tik vien darījuši, kā ēduši VeloTūristu dzimumdienas ābolmaizi, nolēmām visi nedaudz izkustēties. Kāds pastaigājoties, bet cits – jaukā skriešus ekskursijā pa Vroclavas vecpilsētas naksnīgajām ielām, bet mēs visi izbaudījām silto Polijas vakaru. No rīta, brokastis negaidījām, bet braucām tālāk – gar logiem paslīdēja atlikusī Polijas daļa, tad Vācija, un tad jau klāt Šveice. Velozemē Iebraucām ap deviņiem vakarā un, noguruši no ceļa, meklējām naktsmājas, kas atradās aptuveni 15 km no Bāzeles. Tā bija jaukākā pils viesnīca, kādā bijām nakšņojuši – ar lielu torni un balkonu – gluži kā pasakā par Sniegbaltīti. Juris L laipni mūs visus sacienāja ar kādu stiprāku dzērienu, un visi laimīgi, gaidot nākamās dienas notikumus draudzīgi iemigām.
Nākamā rītā pirmos kilometrus cauri Bāzelei ar velosipēdiem braucām visi kopā. Lai kā negribētos atzīt, tomēr pirmajā dienā Šveicē neiztikām bez šādiem – tādiem starpgadījumiem. Vispirms jau Daina, ķerot savu noslīdējušo zīda lakatiņu, nepareizi saspieda bremzes un garšļaukus nolikās Bāzelei pie kājām. Arī Juris L izmēģināja cik augstu kūleni gaisā var uzmest tad, ja strauji piespiež tikai priekšējās velosipēda bremzes. Vēlāk pēcpusdienā, dabūjām braukt pēc vēl viena kritušā. Šoreiz tas bija Juris J, kas, gavēšanas nolūkos atturējās no brokastīm, tāpēc pēc pieveiktas pusdistances vēlējās ātrāk nokļūt mūsu nākamajās naktsmājās Zofingen’ā. Pirmajā dienā kopā nobraucām apmēram 80 km.
Bāzelē man un Edgaram piedzīvojumu netrūka, un spilgtākais no tiem bija pasakaini atvēsinoša pelde pa Reinas upes straumi. Sākumā nevarējām saprast, kas tie ir par pludiņiem ūdenī, kas tik ātri pārvietojas, bet nokāpjot no tilta ieraudzījām, ka tie ir pilsētas iedzīvotāji, kas ūdens necaurlaidīgos maisos sapakojuši savas mantas laižas pa straujo upi, savus drēbju maisus izmantodami pludiņu vietā. Kādā plakātā izlasījām, ka kopā upē var veikt apm. 5 km distanci – tikai pa straumi, protams, jo pretī straumei nevarēja turēties pat peldot ar visu spēku. Kāda runa – Edgaram radās doma, ka mums vajadzētu apskatīt Bāzeli no upes puses, un jāsaka, ka nākamreiz esot Bāzelē, labprāt šādu peldi izbaudīšu atkal.
Vakarā visi tikāmies Zofingen’as hostelītī, bet no rīta pēc kārtīgām brokastīm, un vēl līdzi sapakotām sviestmaizēm, cits uz divriteņa, cits ar busu, bet visi devāmies tālāk – Solothurn’as vizienā. Šoreiz busā braucām es, Edgars un Juris J, kas nolēma nedaudz uzkrāt spēkus apstaigājot pilsēteli kājām. Pārējie – uzzieduši pamatīgu kārtu saules aizsargkrēma brauca ar velo. Nokļuvuši Solothurn’ā, un atstājuši Juri pilsētā, ar Edgaru devāmies pretī Weisenstein (baltā klints), kur rāpiens bija aptuveni 22% stāvs – vai vari iedomāties? Es kādreiz nevarēju, taču nu varu godam apgalvot, ka Weisenstein atpūtas bāzē ar Edgaru esam gan ēduši Šveices avenes, gan kārtīgi iesauļojusies! Kāpiens gan bija pagrūts, jo mans pilsētas velosipēds noteikti nav paredzēts kalniem – lai nu kā, stumjot manu riteni un smagi pūšot karstā laika dēļ, kalnā tomēr tikām. Pats labākais, protams, bija lejā nobrauciens – 5 km bez nevienas pedāļu mīšanas epizodes.
Vakarā draudzīgi tikāmies, un pēc jaukas pastaigas visi kopā devāmies izpeldēties Aare’ē, upe, kas tek cauri Solothurn. Vēlāk, sēdēdami āra kafejnīcā, baudīdami Šveices aliņu – Weissbier, sapazināmies ar kādu pamatīgu dīvaini- vīrieti gados, kas pārvietojās ar vareni interesanta dizaina velosipēdu, un guļot uz Aares upes margām varēja noturēt perfektu līdzsvaru, tajā pašā laikā nepārtraucot baudīt savu dienišķo aliņu un smēķi.
No rīta sapakojāmies, atkal sasmērējām maizītes un sevi – vienu ar sviestu, otru ar iedeguma krēmu, un devāmies tālāk uz Avenches. Veloceliņš veda cauri ābolu un bumbieru plantācijām, garām saulespuķu dzeltenām ielejām, vīnogu laukiem un citiem dievišķiem gardumiem. Uldis, padzirdēdamspar mūsu vakardienas aktivitātēm, izdomāja neatpalikt un dienu sāka ar mijienu Weisenstein, tikai tad devās pa pēdām pārējiem – zvērs! Mēs ar Edgaru arī nobraucām pamatīgu gabalu no Avenches uz Portalban un atpakaļ, kur arī pāris stundas pasauļojāmies, un kārtīgi izpeldējāmies Lac de Neuchatel. Kā vakara sarunu laikā izrādījās – neviens latvietis tik karstā lakā nebija izticis bez peldēm – peldkostīmi nepaspēja izšūt, kad tika saslapināti atkal un atkal! To es saucu par velo braucienu – viena bauda un atpūta!
Nākamajā dienā – Lausanne izcēlās ar savu kalnainumu. Visa pilsēta vieni vienīgi kalni un lejas, bet pie kājām Lac Leman (Lemāna ezers) – tik dzidrs un tīrs, ka var ūdeni dzert saujām, pasmeltu tieši no ezera. Šajā dienā velobraucējiem bija paredzēti nieka 90 km, no kuriem Uldis un Aelita godam izturēja katru metru, toties pārējos sagurušos gan nācās uzķert pa ceļam, bet nekas – jo ātrāk pie vietas, jo ātrāk visi devās apskatīt pilsētu, iedzert aliņu un nopeldēties. Naktsmājas mums bija pavisam netālu no Lausanne’s olimpiskā centra, kur tuvākajā laikā bija paredzētas sumo cīkstoņu sacensības un hostelitis bija pilns ar sumistiem no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Polijas. Brokastis ar sumo cīkstoņiem – tas tik bija kaut kas! Kad pie sulas automāta piegājušam krievu sumistam – nu tādam uz 100kg – virtuves zēns saka: „Nelej apelsīnu sulu 2l coca-cola pudelē!” Bet šis, galīgi apmulsis uzbļauj: „ A čo- ņeļzja?” Un tamlīdzīgi! Kāda sieviete, lai ieraustos viesnīcas labierīcībās, kāpa uz poda, lai aiz sevis varētu aiztaisīt durvis.. iedomājieties, cik viņi visi bija lieli?! Krievu autobusiem gan ir vilktspēja!
Klāt bija pēdējā velo diena Šveicē – ceļš no Lozanjas uz Ženēvu – skaists 65 km pārbrauciens gar to pašu Lac Leman – ar tikpat veldzējošām peldēm un zeltainu iedegumu – jāatzīmē, ka saulīte mūs nepameta nevienu pašu mirkli – cik patīkami! Šoreiz ceļu velosipēda mugurā veica visi kā viens! Bet piektdienas vakars Ženēvas ļaužu pilnajās ielās bija patīkams noslēgums visam velo maratonam. Tajā dienā es un Edgars aizlavījāmies uz tur pat blakus esošo Francijas pilsētiņu Evian. Visi taču pazīst veselīgo un dārgo Evian ūdeni? Tad tagad ziniet – ka tas nāk mazas pilsētiņas, kas tikpat kā robežojas ar Šveici. Šeit pilsētas centra ir strūklaka, pa kuru tad arī tek slavenais ūdens un vietējie brauc ar bunduļiem, burkām un pudelēm tam pakaļ – tā pat priekš zupas, priekš rīta tējas vai kartupeļu vārīšanas un labākais, ka tas nemaksā itin neko. Man patiktos reizi nedēļā aizlaist uz Evian centru, lai sapildītu ūdeni.. nevis apmierināties ar sazin kādu Zaķumuižas vai Dreiliņu aku! Lai nu kā – tur ir vērts atgriezties kaut skatu un kalnu dēļ. Laikam jāpiebilst, ka visā Šveicē bez kautrēšanās un bažām par inficēšanos, varēja, un vienmēr varēs dzert no jebkura ūdens krāna – patīkami, vai ne!
Pēdējais rīts un pēdējās brokastis Šveicē – žēl, bet nepatīkams pārsteigums – Šveices franciski runājošā daļa tomēr ir daudz viltīgāka, kā gaidījām. Brokastu laikā Jurim J zagļi aizstiepa pilnīgi visas somas – gan lielo mugureni ar apģērbu un suvenīriem, gan mazo ar foto un video kameru, un citām lietām! Bez tam tas notika visu acu priekšā – turpat tika ēstas brokastis, turpat piekabē sprādzēti velosipēdi.. turpat! Diemžēl, bet neviens laicīgi nebija pievērsis zīmei „Uzmanību, te zog!” pienācīgu uzmanību. Viesnīcniece teica, ka zagļi tur nākot divas reizes dienā – nolasa ražu, tā teikt. Lai kā, guvām lielisku mācību – somas neatstāt bez uzraudzības pat Šveicē. Bet tālāk – virs galvām mūžīgs piena ceļš, un mūžīgs ceļš zem kājām, kas ved uz zemi laimīgo – un izrādās uz mājām!
Kopumā – lieliski pavadīts laiks, uzfrišināta fiziskā forma, un iegūti atkal jauni draugi! Ar nepacietību gaidu nākamos braucienus!
Filed under: Kalni, Velo, Velobrauciens | Leave a Comment
Pagājušajā sezonā VeloTūristi savas gaitas sniegotajos kalnos uzsāka ar braucienu uz Slovākijas Tatriem. Laika apstākļi bija perfekti – visu laiku mīnus 13 grādi, saule un neviena mākonīša. Viss bija perfekti un ideāli, vienīgais – varētu vēlēties vairāk sniega un attiecības ievērošanu starp pakalpojumu kvalitāti un cenu.
Šogad stāsta sākums ir līdzīgs – perfekts laiks, saule, neviena mākonīša (pēdējā dienā nedaudz samācās). Sniega gan bija makten daudz, strādāja visas Jasna’s trases un visi pacēlāji. Andis, Haris un Ilze pat iemēģināja Free Raid’a zonas pūderīti – tā kā viss notiek! Slēpošanas apstākļi bija uz 100% (no tā, kas vispār var būt Tatros – kā teikt izspiedām visu ).
Vienīgais, lielais mīnuss pasākumam bija sasodīti augstās izmaksas uz vietas Slovākijā. Tās bija kļuvušas vēl uz pusi lielākas salīdzinājumā ar pagājušo gadu (un jau tad tās likās milzīgas). Apzinos, ka mēs bijām pīķa stundā, proti, Jaungada laikā, bet tik un tā Slovāki ir 5x pārcentušies cenu skrūvēšanas ziņā.
Protams, protams, protams, viss tas nekādā gadījumā nesabojāja pasākumu, vienīgi lika par šo to aizdomāties. Nākamgad un uz priekšu VeloTūristus neizdosies sastapt slēpojam Slovākijas Tatros. Kāpēc? Tie slēpos Austrijā, Vācijā, Šveicē, Itālijā, Francijā, Gruzijā, Somijā – vienalga kur, tikai ne Slovākijā!
Tāda maza anti reklāma no manas puses Slovākijas virzienā, bet man liekas, ka ir diezgan adekvāta. Ja kāds nepiekritīs, neapvainošos!
Filed under: Kalni, Kalnu slēpošana, Slēpošana | Leave a Comment
Īstenībā bija ideāls trips! Kā jau zināms brauciens uz Bosniju un Hercegovinu (BiH) tika plānots ar domu kārtīgi izslēpoties un pie reizes apskatīt ko interesantu, līdz šim nereedzētu. Sanāca nedaudz savādāk, bet, protams, daudz labāk!
Visus ‘trakos’ slēpotājus un snowerus brīdinājām, ka sniega nav gaidāms īpaši daudz, līdz ar to slīdēšanas prieki var arī izpalikt. Tā nu dalībnieku aina krasi pamainījās un ceļā devās baudītāji, kuriem slēpošana, bija tikai sekundāra (vai pat vēl nesvarīgāka).
Rezultātā – tripa pirmā daļa bija Bosnijas iepazīšana. Dzīvojām Sarajevo (BiH galvaspilsēta) vecpilsētas centrā, bet tas, protams, VeloTūristiem netraucēja iečekoties Olimpiskajos kalnos un citās interesantās (saspridzinātās un nobombardētās) vietiņās. Lai gan sniegu slēpošanai mēs tā arī neatradām, toties busam gan slīdēja labi. Eleganti iesprūdām, apmēram 4h stūmām, grūdām, kasījām, skrubinājām un kausējām – darījām visu, lai tiktu laukā no renes . Un protams, protams – cītīga TeamWork’a rezultātā viss izdevās!
Turpinājumā – izdomājām iezīmēties Serbijas galvaspilsētā – Belgradā. Domāts – darīts. Tā visa Ziemassvētku nakts tika pavadīta pastaigā/pārbraucienos pa naksnīgo Belgradu. Kā rezultātā tika uzņemtas miljons bildes, kurās redzamas 1999. gada NATO bumbvedēju sekas un Belgradas stilīgie tramvaji rīta agrumā.
Perfekts ceļojums, miljons iespaidu. Nekad nebiju domājis, ka Bosnijā ir tik superīgi skati un interesanta vēsture un, ka Serbijā atrodas lielākā pasaulē pareizticīgo katedrāle. Iesaku aizbraukt. Un pats galvenais – Never Stop Exploring!
Filed under: Kalni | Leave a Comment
Latvijā Dieviņš nav iedēstījis augstus kalnus un pēdējos gados diez vai kāds atminēsies arī sniegotām kupenām bagātas ziemas. Tieši šī iemesla dēļ, 2007. gada lietaino ziemu nolēmām atsvaidzināt, lietojot nedaudz balta sniega un sala terapijas, proti, izbaudīt – izmēģināt slēpošanu Slovākijas Tatros.
Tā decembra sestdienas agrā rītā ziemas VeloTūristi izčunčināja no Strēlnieku laukuma Rīgā, lai tās pašas dienas vakarā jau teiktu – Labvakar, Slovākijas skaistās āres! Dzīvojām pilsētiņā ar nosaukumu Liptovsky Mikulaš, bet slēpojām katru dienu dažādās vietās – tā nedēļas beigās mums bija radies iespaids par visiem lielākajiem slēpošanas kūrortiem Slovākija. Tātad – sākām ar Štrebske Pleso (bija forši, bet prasījās nedaudz vairāk sniega), tālāk Jasna un Donovaly trases (šīs abas, protams, patika visvairāk), pabijām arī Ružomberokas Skiparkā un Tatranska Lomnica.
Tā kā pats Slovākijā stāvēju pirmo reizi mūžā uz slaloma slēpēm, tad ar respektu un interesi vēroju profesionāļus (tādi man likās visi pārējie), lai gan starp mūsējiem – VeloTūristiem – bija daži tik tiešām pieredzējuši slēpotāji. Tie arī skaidri zināja, kurus kalnus ir vērts apmeklēt vairākas reizes un kurus nevajag vispār, tāpēc velotūristu busiņš bija vienmēr atvērts jaunām idejām par braukšanas virzienu un mērķi. Pēc kārtīgas un interesantas slēpošanas, katrs vakars bija nodrošināts ar papildus izklaidēm, gadījumam ja kāds vēl nav pietiekami saguris kūleņojot pa kilometriem garajām sniega trasēm. Tāpēc termālais baseins Bešenovā, akvaparks Tatralandija un termālais baseins Popradā mūs silti aicināja atpūtināt un izkarsēt sasportotos ķermeņus pirtīs, sēravotos, masāžās un vēl daudz citās procedūrās. Tas bija labs! Protams, neizpalika arī lustīgas izklaides krogos, un turpat-mūsu omulīgās mājiņas virtuvē.
Par veikaliem runājot, bijām patiesi pārsteigti, ka Slovāki Ziemsvētku brīvdienās uz pāris dienām veikalus slēdz pilnībā (aizbultē un dodas slēpo, ko gan citu var darīt piesnigušos kalnos?), šī ne visai patīkamā pārsteiguma iespaidā guvām mācību visam mūžam! Protams, no Latvijas līdzpaņemtie krājumi mūs izglāba, bet nākamajā reizē, braucot uz šo brīnumvalsti, ir jābūt uzmanīgākiem! Laikam jau strādīgie latvieši pārtikas pārdošanas apjomos svētku dienās sit pušu vai pusi Eiropas valstu, jo mūsu diennakts lielveikali nebeidz darboties praktiski nekad.
Neskatoties ne uz ko, VeloTūrstu Ziemsvētku vakars aizritēja pavisam jaukā gaisotnē. Rullējām līdzpaņemto piparkūku mīklu un ar visiem iespējamajiem virtuves priekšmetiem veidojām figūriņas. Mājiņas saimniece bija dikti laipna, un vēlēja mums piparkūkas izcept savā lielajā cepeškrāsnī, pie tam pamatīgi nobrīnīdamās, jo nekad nebija pieredzējusi, ka tādus gardumus var cept arī mājās. Protams, viņu arī sacienājām! Bet mums pašiem, kā lieliska piedeva piparkūkām – karsts Rīgas Melnais Balzams ar upeņu sulu un Priecīgi Ziemassvētki! Brauciens bija 100% izdevis un to noteikti mēs atkartosim!
Filed under: Kalni, Kalnu slēpošana, Slēpošana | 1 Comment
Arī Stradiņos beidzās sesija, tātad bija pienācis laiks atpūtai.. un šoreiz- sirsnīgai atpūtai! Lieliem soļiem bija pienācis 7. jūlijs, tas nozīmē, ka nu bija laiks spodrināt velo ķēdi, meklēt seškanšu atslēgas un doties uz velobraucienā uz Šveices Alpiem. Pie reizes nedrīkstēja aizmirst somā iemest kādu peldkostīmu, jo bija taču vasara, un pastāvēja visai liela iespēja, ka VeloTūristi atradīs iespēju atvēsinātie Šveices Alpos.
7. jūlijā, sestdienā, piecos no rīta sākās pirmais Latvijas VeloTūristu biedrības rīkotais brauciens ’’Ar Velo pa Šveici 2007”. Visi bija patīkama pārsteiguma gaidās, un nevarēja vien nociesties, kad pēc divu dienu ilgā pārbrauciena attapsies pavisam citā ādā, ne vairs biznesmeņi, ne skolnieki vai datoriķi – tikai un vienīgi velotūristi.
Stūrējām uz maiņām, es – Līga un VeloTūristu tētis – Edgars, bet pirmās rindas neiztrūkstošais elements Kaspars rūpējās par šoferu mundrumu. Pa ceļam iepazīšanās, joku stāstīšana un latviešu dziesmu dziedāšana, lietus Lietuvā, un neskaitāmi melnie punkti Polijā. 7. jūlija naktī beidzot iebraucām Vroclavā (Polija), kurā mums jau iepriekš bija rezervētas naktsmājas. Pēc pamatīgas maldīšanās un pat pilsētas kartes iegādes nakts benzīna uzpildes stacijā, beidzot atradām īsto vietu pašā pilsētas sirdī, tieši virs Kentuki Fried Chicken, ātrās ēdināšanas restorāna. Gaiteņu smarža lika deguniem sarosīties, jo kraukšķošā garozā ietērptus vistas stilbiņus nakts tumsā gribētos nobaudīt ikvienam no mums, bet, no garās dienas noguruši, daži vairs nespēja pretoties kārdinājumam saritināties zem sedziņas, to darot vēdera baudas atstājām nākamās dienas rūpēm. Sparīgākie tūristi vēl izmeta līkumu pa izgaismotajām Vroclavas vecpilsētas ieliņām, un arī drīz vien devās pie miera.
8. jūlija rītā, vareni izgulējušies, tikai desmitos atsākām ceļu uz Šveici. Atkal pie stūres Edgars un Līga, bet Kaspars turpat blakus. Un Jāteic, ka Renault Traffic busiņš ar deviņiem velotūristiem un ar vienasu piekabīti, pilnu ar velosipēdiem, uz ceļa turējās apbrīnojami stabili. Nebija šaubu, ka nokļūsim paredzētajā laikā un paredzētajā vietā. Un tā, 8. jūlija vakarā, izkūlušies atlikušajai Polijas daļai cauri, Vācijas fantastisko ātrgaitas autobāņu valdzināti, iebraucām Šveicē, Bāzelē. Atrodot naktsmājas, šoreiz bez jebkādas aizķeršanās, jau pēc stundiņas bijām gatavi saldi čučēt hosteļa mājīgajās divstāvenēs. Vienīgi busam viesnīcas stāvvietā vietiņa neatradās, tāpēc nācās to aizvest kādu 10 minūšu gājiena attālumā no naktsmājām, atstāt divvientulībā ar kalna nogāzīti. Baidīdamies par piekabē joprojām sakabinātajiem riteņiem, busu tomēr noparkojām. Kad atpakaļceļā uz viesnīcu parkā ieraudzījām pavisam sakarīgu riteni, kurš nebija pat piesiets, sapratām, ka nākamajā dienā mūsu riteņi būs turpat, kur tos atstājām.
9. jūlijs, rīta skats pa logu uz Bāzeli, bet tur – lietus. Dūša papēžos! Sev uzdevām jautājumu – vai velo vispār izpakosim? Tomēr, pēc kārtīgas rīta maltītes Laika-Vecis apžēlojās, un ļāva mums nojaust, ka laiks tomēr uzlabosies. Natālija jau bija mugurā uzstiepusi riteņbraucējas kostīmu un cēli paziņoja, ka uz šejieni ir atbraukusi, lai realizētu savu sapni par velobraucienu pa Šveici, tāpēc to arī darīs, neatkarīgi no laikapstākļu untumiem. Tāpat domāja arī Larisa, ievīdama savas blondās matu cirtas velo ķiverē. Beigu beigās arī mēs pārējie: Gatis, Līva, Mārtiņš, Santa, Edgars, Kaspars un es, padevāmies kārdinājumam izvilkt laimīgo lozi. Saģērbāmies, paņēmām mugursomas, un devāmies pēc riteņiem. Drīz vien riteņi izpakoti un saskrūvēti jau stāvēja šķērsām pāri ielai, gaidīdami pirmo kameras zibsni, lai uzņemtu foto, kas tad arī kļuva par zīmogu pirmajai dienai Šveicē.
Dienā tik tiešām laiciņš uzlabojās, smaidi atplauka, un saulesbrilles lepni gozējās uz mūsu deguniem. Īstais piedzīvojums bija sācies! Vēl tikai pāris pirkumi vietējā sporta veikaliņā, kur tika meklētas kartes ar mūsu izvēlēto 3. velomaršrutu. Pārsteigti par patiešām laipnajiem un smaidošajiem Šveiciešiem, jutāmies šeit vēl gaidītāki. Bāzeles ielas man mūžam paliks atmiņā ar speciālām, riteņbraucējiem paredzētām josliņām. Izbraukuši pāris kilometrus pilsētas, sekojot mazajām, tumši sarkanajām veloceliņa norādītēm, pārliecinājāmies, ka vismaz dažiem no mums līdzi ir karte ar 3. maršrutu, mēs norunājām vietu un laiku, kur tikties vakarā, lai kopīgi dotos uz naktsmājām Zofingen’ā. Līva, Gatis, Kaspars, Larisa, Mārtiņš, Santa un Natālija aizbrauc, bet mēs ar Edgaru atkal uzklikšķinājām uz MS AutoRoute ikoniņas, un gādājām, lai busiņš būtu pie naktsmājās. Kā vēlāk izrādījās, Zofingen’as apkaimē ir vismaz divas ielas ar līdzīgu nosaukumu, un mēs, protams, aizbraucām uz neīsto, nekas, misēklis ātri vien tika likvidēts. Vakars pienāca, visi satikāmies, izrunājām piedzīvojumus, apsaitējām Kaspara noskrāpēto roku un atkal ar smaidiem uz lūpām, lepni par pirmās dienas veikumu, aizmigām siltās un mīksti klātās gultiņās.
10. jūlijs, otrdiena, atkal ķiveres un velo tērpi mugurā – priekšā Lucerna. Todien mugursomās bez sviestmaizēm un ūdens pudelēm, bija atrodami arī lietusmētelīši, jo laika apstākļiem patika mainīties katru mīļu brīdi – te saulīte spīdēja, te lietiņš lija. Katram braucējam zobos karte, tika norunāta tikšanās vieta. Sarunājām kaut kur pa ceļam pārķert nosalušos velotūristus un sasildīt busiņā, sacīts – darīts. Sursee piebraucām pie veloceliņa, pa kuru būtu jāripo mūsu komandai un noķērām pirmos braucējus. Šeit mūsu foršais pārītis – Gatis un Līva pārņēma busa vadības stūri. Kopā iekodām līdzpaņemtos labumus, un lecām uz riteņiem, lai dotos tālāk. Viens tomēr pārdomāja.. tas bija Edgars, kurš velošortu vietā iekāpa maratona šortiņos. Jā, jā, visi brauca, minās, bet Edgars atlikušos 27 km naski noskrēja. Jāsaka, ka bija skaists skrējiens – garām Sursee ezeram, un piepilsētas āboliņu pļavām, un sniegotajām Šveices Alpu virsotnēm. Todien saulīte atļāvās parādīt savu skaisto vaigu, un lietusmētelīšus tā arī neizmantojām. Nākošās naktsmājas bija paredzētas Lucernā. Kad ieradāmies norunātajā adresē, Gatis un Līva hosteļa pagalmā jau bija noparkojuši mūsu lepnumu – sudraba krāsas busiņu ar spilgti sarkanu piekabi. Pašā vakarā pēc kārtīgas maltītes un dušas, nolēmām apskatīt Lucernu, pastaiga beidzās ar ļoti labu guvumu – trīs slavenās Šveices firmas Vitorinox nazīšiem, uz kuriem turpat iegravējām mūsu velobrauciena nosaukumu „Ar Velo pa Šveici 2007”. Hostelī ierāpāmies savās stāvu gultiņās, un atkal vienā acu mirklī nolūzām.
11. jūlijs, klāt trešdiena, maršruts mūs veda augšā kalnā, joprojām pa trešo velo taciņu, garām pilsētai Altdorf, cauri Andermatt uz Hospental 1493m augstumā, kur atkal sarunātas naktsmājas. Rītu velotūristi iesāka kā parasti, ar ļoti labām brokastīm, ar Edgaru un mani pie busiņa stūres, bet pārējie uz riteņiem. Izbraucot no Lucernas, velobrauciens turpinājās gar Vierwaldstätter See ( Lucernes ezers) vienu krastu, pēc pāris maizītēm un āboliem Niederdorf’ā, velotūristi ar prāmi pārcēlās uz ezera otru krastu. Šoreiz busa ceļš uz norunāto tikšanās vietu bija daudzkārt krāšņāks, garām ezeram, cauri egļu pārklātām ielejām pa perfektu segumu. Vienīgi todien lietus lija un lija smalkām, gandrīz kaitinošām lāsītēm. Pa ceļam daudzkārt stājamies, lai uzņemtu dažus foto un izstaigātu ekstrēmās braukšanas skolas mācību placi. Beidzoties pilsētām un sākoties kalniem, augšup veda tikai viens ceļš, kartē iezīmēts arī kā veloceļš, tam sākoties visus sagaidījām, pabarojām, un devāmies tālāk. Kad celiņš jūtami sāka vest kalnup, Gatis un Līva stāvuma un draņķīgā laika dēļ galīgi izmirkuši pārkāpa busā, ļaudami Edgaram sākt baudīt savu šīsdienas velobraucienu. Natālija, Larisa un Kaspars, neskatoties uz pārsalušajiem pirkstiem, turpina kost stāvumam pretī, nedaudz iepakaļ viņiem arī Mārtiņš un Santa. Pamazām busā pārkāpa arī Mārtiņš, Santa, un, sākoties tumsai, arī Larisa pielika punktu tāsdienas velobraucienam. Laiks pret vakaru noskaidrojās, debesis klāja viens vienīgs zvaigžņu jums un Edgars ar Kasparu aizbrauca pret kalnu zibenīgā ātrumā, atstādami Natāliju vienu, spītīgi cīnoties ar stāvumu. Kādu laiku ar busu pavadījām Natāliju, braucot tieši aizmugurē, visu laiku centāmies viņu pierunāt kāpt mašīnā, jo bija jau vēls vakars, ceļš nebija apgaismots un Natālijas velo nebija pat lampiņas, tomēr viņa, būdama sieviete ar raksturu, turpināja mīties. Apsvērusi savas iespējas un spējas es uzvilku krosenes un sāku skriet Natālijai līdzi – divatā tomēr drošāk. Busam ļāvām braukt uz priekšu, tikai paņēmām naktsmāju adresīti, un telefonus un norunājām tikties tur. Hospental Youth hosteling atradām vareni žigli. Nebijām pārsteigtas, kad ieraudzījām, ka Edgars un Kaspars jau krietnu laiku sildās viesmīlīgajā un ļaužu pārpilnajā namā. Vakara izklaidē pāris centieni apgriezt velotūristu busiņu ar visu piekabi uz slapja bruģa, un pavisam drīz jau atkal gulējām mīkstajās gultiņās.
12. jūlijs, no Hospental, augšup pāri Alpiem, uz otru – Šveices Itāliski runājošo pusi- Figino. Pirmais darbiņš no rīta – skats pa logu, kur šoreiz ieraudzījām patīkamu pārsteigumu, nakts skaidrās debesis bija tur pat, saulīte spīdēja kā vien mācēja un mākoņa nebija itin neviena! Veloceliņš bija tieši aiz mūsu mājiņas. Sarunājuši, ka Gatis, Līva, Larisa, Mārtiņš un Santa grib ripot tikai no kalna lejā, busu atstājām viņu gādībā, bet es, Edgars, Kaspars un Natālija sākām mīties kalnā augšā. Gāja lēni, pasmagi, līdz Edgars un es samainījāmies riteņiem. Nu ja, ka vieglāk laist ar 9 kg velosipēdu, nevis mocīties ar 17 kg sverošu riteni. Diena bija fantastiska, bet stāvums 20 kilometru garumā arī šķita fantastisks. Gandrīz jau pašā augšā, ieraudzījuši ezeriņu, ar Edgaru ielīdām nopeldēties, uhh, ku labi bija ienirt Šveices Alpu kalnu dzidrajā un vēsajā ūdentiņā, ārā izlienot gan bija auksti, bet atkal sākot mīties, prātā palika vien atmiņa par patīkamu vēsumu. Gotthardpass 2100m augstumā – kas par pasakainiem skatiem, uz visām pusēm Alpi un debešķīgs zilums. Vējš gan mūs plivināja, tomēr visi, kas līdz šim brauca kalnā ar busu, ātri vien jau bija uz riteņiem, lai laistos lejā. Mēs ar Edgaru, palikuši pie busa, izdomājām, ka bez kārtīgas uzrāpšanās vēl augstāk kalnos braukšana tālāk nenotiks. Tā nu pusdienas maizītes sasmērējuši, mēs kāpām kalnā, atradām sniegu un par spīti karstajai vasaras saulei pat papikojāmies! Vakara pusē velotūristi atkal sakāpa busiņā, lai kopīgiem spēkiem rastu vietu, kur sarunātas naktsmājas. Edgars, Kaspars un Natālija, paņēmuši adresi, aizbrauca ar riteņiem. Pārējie ar Gati pie stūres diezgan ilgi maldījāmies pa maziem kalnu celiņiem. Tie bija tik plati, ka droši izbraukt varēja tikai viena mašīna. Tā, virpuļojot pa kalnu serpentīniem, no Gotthardpass 2100 m augstumā, nobraucām uz Figino 270 m.v.j.l. Naktsmājas mēs atradām pirmie, velobraucēji bija nolaiduši kādus 30 km nepareizā virzienā, toties pieēdušies pa ceļam atrastās vīnogas, mūs atrada tikai pēc pāris stundām. Hostelī mēs visi gulējām vienā istabiņā, ar pasakaini apgleznotiem griestiem. Tur bija eņģeļi un laumiņas, kurus atdzīvināja patīkamā siltās nakts murdoņa, un smarža no lakotās parketa grīdas un ziedošajiem krūmiem aiz loga.
Pēdējā atpūtas diena, 13. jūlijs. Pēc kārtīgām brokastīm kopā ar jauku itāļu ģimeni, kopīgi izlēmām ne vairs uz riteņiem, bet gan pastaigājoties, apskatīt Lugano pilsētu. Ar velo plānojām braukt pēcpusdienā, jo trešais maršrutiņš pēc Figino vēl turpinājās aptuveni 30 km. Līdzi paķērām arī pases, ar varbūtību iebraukt Itālijā. Laiks mūs lutināja, atkal pie horizonta nemanīja nevienu mākonīti. Pilsētu apskatījām, veicām pāris pirkumus, kuros, protams, bija arī Šveices šokolāde, un vēl divi Šveices nazīši. Pēcpusdienā pārbraucām uz to pašu viesnīciņu Figino. Viennozīmīgi spēcīgākie velotūristi – Natālija, Edgars un Kaspars aizbrauca ar riteņiem, pieveikt maršrutu pavisam, Mārtiņš un Santa arī izbrauca ar riteņiem, ne vairs pa maršrutu, bet gan tāpat pa mūsu pussaliņu un picērijām. Mēs ar Larisu no viesnīcniekiem uzzinājām, ka kādus 200 m tālāk ir lieliska pludmale Lugano ezera krastā un devāmies pasauļoties. Bet Gatis ar Līvu tā arī palika Lugano, un vakarā lielījās ar upē salasītiem, viļņu apskalotiem flīzīšu gabaliņiem. Pēc sauļošanās un peldēšanās es vēl nedaudz uzskrēju, un bija jau pietiekami vēls, lai dotos pie miera.
14. jūlijs. Ceļu mājup sākām kādos desmitos no rīta, bija žēl, ka jādodas atpakaļ uz Latviju, jo tur, Figino bija īsta itāļu paradīze. Ziedu un Lugano ezera burvība turēja mūs sasietus, un tomēr.. puiši saāķējuši riteņus lika meitenēm manīt, ka laiks doties. Cauri Šveicei, tad Vācijai, līdz Polijai, kur atkal Vrotslavā bija sarunātas naktsmājas, tikai šoreiz pārdomājām, visi piekrita mājup doties bez gulēšanas viesnīcā. Pie stūres sēdējām es, Edgars un Gatis, tāpēc varējām viegli pieveikt ceļu bez nakšņošanas. Latvijā iebraucām 15. jūlija rīta pusē, Kasparu atstājām pa ceļam uz Bausku, Gati un Līvu Bruņinieku ielā, Mārtiņu un Santu Kooperatīva ielā, bet Natāliju Ezermalas ielā. Visus nogādājuši pa mājām, arī mēs ar Edgaru, laimīgi par izdevušos braucienu, devāmies mājup-uz mīļo Vāciešielu.
Paraksts: Iespaidu un emociju pārpilnā VeloTūriste – Līga Jēgere, 2007. gada 15. jūlija pievakarē.
Filed under: Kalni, Velo, Velobrauciens | Leave a Comment
Pēdējie ieraksti
- „Ar Velo pa Šveici 2009, Hospental – Bāzele”, 29.08. – 06.09.2009.
- „Ar Velo pa Šveici 2009, Bāzele – Ženēva”, 15.08. – 23.08.2009.
- „Kalnu slēpošana Slovākijas Tatros 2008″, 28.12. – 03.01.2009.
- VeloTūristi Bosnijā un Hercegovinā & Serbijā 2008
- „Kalnu slēpošana Slovākijas Tatros 2007″, 22.12. – 28.12.2007.
- „Ar Velo pa Šveici 2007, Bāzele – Lugano”, 07.07. – 15.07.2007.
Kategorijas
- Kalni (6)
- Kalnu slēpošana (2)
- Slēpošana (2)
- Velo (3)
- Velobrauciens (3)
